Saziņas taurenīši

   Nekā personīga nevēlot, diena man ir atvilkusi priekškaru nebrīdinot.  Tā es stāvu skatuves vidū, kaila, nezinoša un samulsusi.
Publika gaida.

"Kāddien, nesen atpakaļ sieviete - kontroliele devās mājup no darba. Dienas darbs bija padarīts, kartes tika savāktas, "paldies-lūdzu"gana iztekti, cilvēki gan norāti gana lepnināti. Darba laiks pagājis tipisks, kā nevienam nebijis, ikdienišķs. Sevī atkārtojot tekstu " lūdzu parādiet savu biļeti" troļu-sieva kladzināja savus papēžus mājupceļam.
Klik-klak-klak-klak-klak

Tanī pat laikā vientuļa, no skata nenosakāma dzimuma būtne izlīda no krūmapakšas un grasījās veikt dažus no vakara rituāliem. Tas pakrita 2 rezies, iztaisnojās, atkal pakrita, tādējādi veidojot kaut ko līdzīgu " rīta rosmes" dejai. Izkratījis tirpumus no piedurknēm stāvs sakumpa līks, sabāza rokas kabatās un purpinādams " lūdzu santīmus maizītei" devās savā savdabīgajā vakara izjādē.
 (.....)
"

-Lai jau publika pagaida-nodomāju- Man salst!
Aizgriezos promiešanai. Skatuves gaismas izdzisa.
Klauns sēdēja stūrī un sita plaukstas.

Nevainīgas tantiņas skraida man pa galvu, iesper pa smadzenēm un aizskrien noslēpjas zemākajā stāvā. Tad viņas tur dzer tēju un aprunā manas reakcijas un izdarības. Nevainīgajām tantiņām tieši trešdienās ir nevainīgi līdz-lidojušas vārnas, kas kakā man uz pleciem un sauc vēlējumus par laimi.
Man smagi izliekas, ka brīžiem es palieku neizskaidrojami veca un neizmērojami plata. Man liekas, ka esmu aprijusi tik daudz ideju, darbu un emociju, ka smadzenēs šodien ir ieplīsušas pirmās manas strijas.

Man bieži sanāk aizklaiņoties līdz stāvoklim, kad vairs nessaprotu kura persona es esmu, tad es apstājos un lūkojos pēc pēdu nospiedumiem, ja reiz tādi ir tad arī man ir jābūt.

"un vismaz vienreiz gadā viņi visi uz kaut ko cer, vismaz vienreiz gadā tie parāda, ka tiem sāp nepiepildītās vēlmes. No augšas tas viss izskatās gaužām dīvaini, kā baktērijas ir pavērtas to mutes un asaras plien gar vaigu kaktiem, viņi visi gaida vismz vienu cerības stariņu, bet ja to saņemtu, saplosīti tik sīki, ka nevienam netiku ne nieka."

pils un sēta

Pilsēta pilna laimes, pilsēta pilna prieka, pilsēta pina visa kā,  tāda milzīga miskaste dažādām drazām.
Tur bija Ievas dotā ābola serde un Ādama liekā riba. Šovakar pilsēta bija tieši tik pilna.

"Acs skati saskārās, rokas mijās tiko manāmiem pieskārieniem, sarunas sausas kā preteklis ziemas vējš, mulsums, sejā mulsums un piliens laimes acu skatos. Vien kustīgas nāsis liecināja par sapņiem un atmiņām, kas iespējams bija piepildījusi jau visu vieglās mašīnas salonu. Gaiss bija pārāk blīvs, kustības pārāk lēnas, tehnika pārāk ātra.
Nākamās dienas vidū ceļmalā tika atrasts tikai viens liels dzīvnieks, laikam alnis, metāla zārkā.  "

Klejot pa tukšām, izsalušām ielām un meklēt gaismu logos, jo šovakar es esmu bezpajumtnieks un liekas, ka tādi ir visi. Vēlme pārspīlēt nekad nepāriet, man vieglāk ir domāt, ka visi ir tādi kā es un es esmu tāda kā viņš. Mums nav piederības, piederību mēs izdomājam paši, redzot paralēlās pasaules kā īstās. Un gaisma logā iespējams šovakar vairs nav pat gaisma, jo patiesība ir kā sāls : dvēsles nav! Tā miesa kuru es saldēju ir vienīgais kas man pieder.
Nomirstot nekas no mutes ārā neizlidos un nekur neiemiesosies.

Starp dažiem izdomātiem tēliem, ar dažiem izdomātiem cilvēkiem es lēju glāzēs ikdienas alkahola devu. Vienu glāzi man, divas tev, trešo es sajaukšu ar sulu, ceturto es neglīti un netīšām izliešu uz grīdas. Tu atkal nosmiesies un nosauksi mani par ruksi. Es palūkošos uz lentām, kas apvītas ap roku un secināšu, ka pēdējā laikā par daudz izdomātu vīriešu.
Apsiet vēl vienu sārtu lenti un ieliet tev šņabi.
Priekā!

Es stāvēju tavā priekša un raudāju. Lielas resnas asaru pikas krita man uz rokām un dauzīja grīdu. Kaimiņi klauvēja ar slotu kātiem pa grieztiem, tiem pavērtajās mutēs krita apmetumā sasūcies miklums.Siekalas norijot ar drausmīgu troksni, es mēģināju degunā iešņaukt matos karājošās piles. Man nesanāca.
Rokas saslēdzis dziļi kabatās, tu vēroji mani. Man atkal rādījās mirušie, man par viņiem bija bail. Kā gan, kā gan, kas gan notiks, ja mirušais nomirs vēlreiz?Pēc dažām stundām tu aizgāji nesakot ne vārda.

Tu atnāci pēc 4 stundām. Vienā rokā tev viskijs otrajā smēķis.Tu ievēlies pa durvīm smaidošs, neizsakāmi laimīgs. Tu apkampi mani tik dīvaini kā vēl nekad. Stipri un smirdot pēc piedzērušā, asarām acīs, trīcošām rokām.
Es nodzēsu cigareti savos pirkstos, iekožot mēlē aiz sāpēm.Es maigi izņēmu pudeli tev no rokām un pielēju sev pilnu muti dedzinošās dziras. Tagad es izdzēru visu.
Mēs sēžam uz gult-malas un klusi sarunājamies. Domas šovakar ir kā lieli, dzelteni putni starp mums.

Tavi vārdi ir tikai burti man sejā. Brīžos kad ļoti centies gūt taisnību vārdi pārvēršas nedaudz saslimušās vārnās, kas manī saskata smalkmaizes drupačas.

es sēdēju virtuvē uz galda un akli dzēru šņabi. Un es nespēju izskaitļot kura pilīte aiztecēja uz manu kuņģi, kura uz sirdi, kura uz smadzeņu daiļajā krokām.
Es atkal redzēju viņus. Tie miglā tērpti sēdēja stūrī un lūkojās uz mani.
Trīs, četri, pieci stāvi. Tie netuvojās, tie nekad netuvojās.
Uz tiem nedrīkstēja skatīties, jo tad tie pazuda.
No tiem nedrīkstēja baidīties, jo tad tie atņēma spēkus.
Es sēdēju uz galda un dzēru šņabi, lieliem, resniem malkiem. Es smējos par uzskatiem, ka alkohols palīdz neredzēt "smalkās pasaules", es smējos balsī par skolā mācīto, ka spoku nav.
Es smējos par psihologu, kas skatoties man acs dobumos centās rast tur problēmas sakni.

Tas notika vasarā.
Sieviete saplūda ar jūru un pazaudēja rūpes sejas vaibstos.
Noslīkusi sieviete nekad vairs neraudās.