Nevainīgas tantiņas skraida man pa galvu, iesper pa smadzenēm un aizskrien noslēpjas zemākajā stāvā. Tad viņas tur dzer tēju un aprunā manas reakcijas un izdarības. Nevainīgajām tantiņām tieši trešdienās ir nevainīgi līdz-lidojušas vārnas, kas kakā man uz pleciem un sauc vēlējumus par laimi.
Man smagi izliekas, ka brīžiem es palieku neizskaidrojami veca un neizmērojami plata. Man liekas, ka esmu aprijusi tik daudz ideju, darbu un emociju, ka smadzenēs šodien ir ieplīsušas pirmās manas strijas.
