Es stāvēju tavā priekša un raudāju. Lielas resnas asaru pikas krita man uz rokām un dauzīja grīdu. Kaimiņi klauvēja ar slotu kātiem pa grieztiem, tiem pavērtajās mutēs krita apmetumā sasūcies miklums.Siekalas norijot ar drausmīgu troksni, es mēģināju degunā iešņaukt matos karājošās piles. Man nesanāca.
Rokas saslēdzis dziļi kabatās, tu vēroji mani. Man atkal rādījās mirušie, man par viņiem bija bail. Kā gan, kā gan, kas gan notiks, ja mirušais nomirs vēlreiz?Pēc dažām stundām tu aizgāji nesakot ne vārda.

Tu atnāci pēc 4 stundām. Vienā rokā tev viskijs otrajā smēķis.Tu ievēlies pa durvīm smaidošs, neizsakāmi laimīgs. Tu apkampi mani tik dīvaini kā vēl nekad. Stipri un smirdot pēc piedzērušā, asarām acīs, trīcošām rokām.
Es nodzēsu cigareti savos pirkstos, iekožot mēlē aiz sāpēm.Es maigi izņēmu pudeli tev no rokām un pielēju sev pilnu muti dedzinošās dziras. Tagad es izdzēru visu.
Mēs sēžam uz gult-malas un klusi sarunājamies. Domas šovakar ir kā lieli, dzelteni putni starp mums.

Tavi vārdi ir tikai burti man sejā. Brīžos kad ļoti centies gūt taisnību vārdi pārvēršas nedaudz saslimušās vārnās, kas manī saskata smalkmaizes drupačas.

es sēdēju virtuvē uz galda un akli dzēru šņabi. Un es nespēju izskaitļot kura pilīte aiztecēja uz manu kuņģi, kura uz sirdi, kura uz smadzeņu daiļajā krokām.
Es atkal redzēju viņus. Tie miglā tērpti sēdēja stūrī un lūkojās uz mani.
Trīs, četri, pieci stāvi. Tie netuvojās, tie nekad netuvojās.
Uz tiem nedrīkstēja skatīties, jo tad tie pazuda.
No tiem nedrīkstēja baidīties, jo tad tie atņēma spēkus.
Es sēdēju uz galda un dzēru šņabi, lieliem, resniem malkiem. Es smējos par uzskatiem, ka alkohols palīdz neredzēt "smalkās pasaules", es smējos balsī par skolā mācīto, ka spoku nav.
Es smējos par psihologu, kas skatoties man acs dobumos centās rast tur problēmas sakni.

Tas notika vasarā.
Sieviete saplūda ar jūru un pazaudēja rūpes sejas vaibstos.
Noslīkusi sieviete nekad vairs neraudās.