Reiz sen senos laikos, kad tie labie laiki bija, cilvēki dzīvoja uz Saules. Ikdienas gaisma tos apņēma tā, ka pašiem nemanot tie sāka tik ļoti spīdēt, ka paši palika par dažnedažādām saulēm. Mazām, lielām, spīdīgām un spodrām. Dien dienā varēja novērot jaunus gaismas teātrus, kad dzima jauna gaisma, cita izdzisa ar spožu zilgmi. Rīts sākās ar kāda aiziešanu un cita atnākšanu.
Kādurīt atnāca divi, vietā atdodot vienu. Cilvēks sabuntojās, nepaļāvās, sākās valodas par vēlmi kontrolēt nākšanu un aiziešanu. Tas sāka pagarināt dzīvi un vairot nākšanu. Pēc gadiem 200 rīts jau sākās nedz kā teātris, bet lēna gaismas iedegšanās, teātris bija miris, vairs neviens neaizgāja. Zilgmes izdzisa.
Gaisma cilvēkos pārklājās kā ar baltu autu un palika pelēka un trula.
Dievs, kas bija tukšums visapkārt, to visu redzot sadusmojas un iemeta ar nūju tieši saules vidū. Runga izdūrās tai cauri un palika tur stāvot. Cilvēki aizgāja vienlaicīgi ar milzīgu zibsni. Dievs liedza tiem atgriezties savā pilsētā līdz brīdim, kad tie iemācīsies baudīt to, kas tiem tiek dots.
Kolīdz kāds modīsies un iegūs mieru, tas iemirdzēsies un Dievs tos ņems atpakaļ.
Un sāksies jauna diena: kāds atnāks, citam prom ejot.
