Es redzēju tevi nākot, melnie lokanie mati šūpojās vējā, rokās sažņaugta sarkana roze. Katrs solis likās bezgalīgs, tas vilkās mūžīgi. Es iekodu sev lūpā un apvaldīju vēlmi kā mazai meitenei skriet tev pretim. Noriju kaklā sakrājušās trīsas, pacēlu augsti galvu un kārtoju vēja ķircinātos matus. Tu smaidot man sniedzi ziedu, acīs tev prieks, manās satraukums.
Roku pieskāriens aizdzen trīsas pār ķermeni, es jūtu kā man uz muguras saslienas matiņi, kā sīki sviedri noklāj kaklu. Tu skaties man acīs un smaidi. Es izvairos un nekustos. Es nespēju kustēties, tu esi viss.
Es paņemu tevi aiz rokas un dodos pāri krēslas pilsētai. Mēs nesarunājamies. Jūtu tavu elpu uz pleca, jūtu kā trīc tavas rokas. Kaisle ir pārņēmusi manu prātu. Mēs skrienam un smejamies. Mēs bēgam no tās pelēkās pilsētas, lai noslēptos jumtmalē un nozagtu viens otram pa skūpstam. Vairs neskatāmies viens otram acīs, ir tumšs. Rokas sakļaujas ap augumiem, domas saiet putrā, asaras mijas ar sviedriem. Lepnums ir izsmērējies kā kosmētika pār maniem vaigiem, manas rokas vairs nebužina matus, tās cenšas izskaitīt cik gan pogu ir vēl jāatpogā tavam kreklam. Elpas paliek kā izelpas. Vējš noklusina elsas.
Mēs esam saplūduši vienā.
Saule uzlec nobriedusi sarkana.
Mēs esama iemīlējušies un tādi būsim vienmēr.
Es lēni izņem tavu roku no saviem matiem, sniedzos pēc apģērba, neskatoties velku ģērba kārtas. Tu vēro mani, es steidzos un sakārtojot svārkus dodos prom.
Neatskatoties sāku skriet.
Neatskatoties sāku skriet.
