es sēdēju virtuvē uz galda un akli dzēru šņabi. Un es nespēju izskaitļot kura pilīte aiztecēja uz manu kuņģi, kura uz sirdi, kura uz smadzeņu daiļajā krokām.
Es atkal redzēju viņus. Tie miglā tērpti sēdēja stūrī un lūkojās uz mani.
Trīs, četri, pieci stāvi. Tie netuvojās, tie nekad netuvojās.
Uz tiem nedrīkstēja skatīties, jo tad tie pazuda.
No tiem nedrīkstēja baidīties, jo tad tie atņēma spēkus.
Es sēdēju uz galda un dzēru šņabi, lieliem, resniem malkiem. Es smējos par uzskatiem, ka alkohols palīdz neredzēt "smalkās pasaules", es smējos balsī par skolā mācīto, ka spoku nav.
Es smējos par psihologu, kas skatoties man acs dobumos centās rast tur problēmas sakni.
Es atkal redzēju viņus. Tie miglā tērpti sēdēja stūrī un lūkojās uz mani.
Trīs, četri, pieci stāvi. Tie netuvojās, tie nekad netuvojās.
Uz tiem nedrīkstēja skatīties, jo tad tie pazuda.
No tiem nedrīkstēja baidīties, jo tad tie atņēma spēkus.
Es sēdēju uz galda un dzēru šņabi, lieliem, resniem malkiem. Es smējos par uzskatiem, ka alkohols palīdz neredzēt "smalkās pasaules", es smējos balsī par skolā mācīto, ka spoku nav.
Es smējos par psihologu, kas skatoties man acs dobumos centās rast tur problēmas sakni.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru