Es stāvēju tavā priekša un raudāju. Lielas resnas asaru pikas krita man uz rokām un dauzīja grīdu. Kaimiņi klauvēja ar slotu kātiem pa grieztiem, tiem pavērtajās mutēs krita apmetumā sasūcies miklums.Siekalas norijot ar drausmīgu troksni, es mēģināju degunā iešņaukt matos karājošās piles. Man nesanāca.
Rokas saslēdzis dziļi kabatās, tu vēroji mani. Man atkal rādījās mirušie, man par viņiem bija bail. Kā gan, kā gan, kas gan notiks, ja mirušais nomirs vēlreiz?Pēc dažām stundām tu aizgāji nesakot ne vārda.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru