pils un sēta

Pilsēta pilna laimes, pilsēta pilna prieka, pilsēta pina visa kā,  tāda milzīga miskaste dažādām drazām.
Tur bija Ievas dotā ābola serde un Ādama liekā riba. Šovakar pilsēta bija tieši tik pilna.

"Acs skati saskārās, rokas mijās tiko manāmiem pieskārieniem, sarunas sausas kā preteklis ziemas vējš, mulsums, sejā mulsums un piliens laimes acu skatos. Vien kustīgas nāsis liecināja par sapņiem un atmiņām, kas iespējams bija piepildījusi jau visu vieglās mašīnas salonu. Gaiss bija pārāk blīvs, kustības pārāk lēnas, tehnika pārāk ātra.
Nākamās dienas vidū ceļmalā tika atrasts tikai viens liels dzīvnieks, laikam alnis, metāla zārkā.  "

Klejot pa tukšām, izsalušām ielām un meklēt gaismu logos, jo šovakar es esmu bezpajumtnieks un liekas, ka tādi ir visi. Vēlme pārspīlēt nekad nepāriet, man vieglāk ir domāt, ka visi ir tādi kā es un es esmu tāda kā viņš. Mums nav piederības, piederību mēs izdomājam paši, redzot paralēlās pasaules kā īstās. Un gaisma logā iespējams šovakar vairs nav pat gaisma, jo patiesība ir kā sāls : dvēsles nav! Tā miesa kuru es saldēju ir vienīgais kas man pieder.
Nomirstot nekas no mutes ārā neizlidos un nekur neiemiesosies.