Nekā personīga nevēlot, diena man ir atvilkusi priekškaru nebrīdinot. Tā es stāvu skatuves vidū, kaila, nezinoša un samulsusi.
Publika gaida.
"Kāddien, nesen atpakaļ sieviete - kontroliele devās mājup no darba. Dienas darbs bija padarīts, kartes tika savāktas, "paldies-lūdzu"gana iztekti, cilvēki gan norāti gana lepnināti. Darba laiks pagājis tipisks, kā nevienam nebijis, ikdienišķs. Sevī atkārtojot tekstu " lūdzu parādiet savu biļeti" troļu-sieva kladzināja savus papēžus mājupceļam.
Klik-klak-klak-klak-klak
Tanī pat laikā vientuļa, no skata nenosakāma dzimuma būtne izlīda no krūmapakšas un grasījās veikt dažus no vakara rituāliem. Tas pakrita 2 rezies, iztaisnojās, atkal pakrita, tādējādi veidojot kaut ko līdzīgu " rīta rosmes" dejai. Izkratījis tirpumus no piedurknēm stāvs sakumpa līks, sabāza rokas kabatās un purpinādams " lūdzu santīmus maizītei" devās savā savdabīgajā vakara izjādē.
(.....)
"
-Lai jau publika pagaida-nodomāju- Man salst!
Aizgriezos promiešanai. Skatuves gaismas izdzisa.
Klauns sēdēja stūrī un sita plaukstas.
