Jau dienas laikā pamanīju, ka man no rokām krīt lietas, tagad no Dieva rokām izkritu es. Mani atrada plkst. 11.03 kādas daudzstāvu mājas pakājē. Pār manu augumu bija nolaidušies pavasara pirmie taureņi, dzelteni, raibi un daži zaļi. Es vēroju, kā lietus mēģina mani apraudāt, krītot no tā augstuma, kur nekas vairs nav saskatāms.
Tikai dažas stundas atpakaļ es sēdēju jumtmalē un gaidīju saules lēktu. Rokā sildījās alus, un neaizdegta cigarete. Krēsla apķēra manu augumu saviem kaulainajiem pirkstiem un centās no manis izspiest gabaliņu skumjas.
Ar troksni es atkorķēju alu, putas pārlija pār pudeles malu un pazuda aizjumtē. Es noskatījos kā trejas vientuļas piles izmērīja piecus stāvus un piezemējās ar rīta sveicienu – „Pļak”.
Krītot uzausa diena un norietēja mēness. Kamēr turēju alu rokās, laiks apstājās un es paliku karājoties gaisā, kritiena vidū. Jūs neticēsiet, cik cilvēku dzīvo tur : pavidē starp dzīvi un nosišanos, pieķērušies tāpat kā es pie nieka neizdarīta darba vai nepiepildītas cerības. Tur veselām ģimenēm mīt! Vecāki tur māca savus bērnus atrast piesaistes punktus, lai arī šie nenokristu. Dažs atrod sāpes, cits reliģijas.
Ja vien tie zinātu, ka bez sapņiem, mērķiem un reliģijām ir iespējams dzīvot mūžīgi, nākt, kad iegribas un, kad sagribas iet prom, neizjūtot nedz bailes, nedz vainas apziņu par it kā nepadarītajiem darbiem.
Nē! Tie nezin! Katrs tur karājas gaisā un rotē ap savu pakaļu, domā, ka tie ko dara pasaules labā. Katrs tur cenšas rasts sev kādu vietu, nopērk māju, mašīnu, nopērk sievas un iedzemdē bērnus, bet patiesība, tad kāda?
Jūs manā priekšā karājaties gaisā tāpat, kā tagad jūsu priekšā karājos es.
Man ir tik vien kā alus jāizdzer, kā jums? Jums, ne’! Jums redz dzīves mērķis jāpiepilda, jāatrisina Dieva jautājums un dvēsele jātīra. Jānostājas uz kājām stabili... kaut arī tāpat jūs karāsieties gaisā, līdz beidzot jums aptrūksies mērķi un jūs nokritīsiet lejup kā es. Pār jums nelidos taureņi, jums virsū metīs smiltis, akmeņus uz vītušus ziedus.
