Kailums sievietes veidolā sēdēja tukšas istabas vidū, pie greizi sanaglota galda uz krēsla, kam nebija atzveltnes. Piena glāze rokās viegli drebēja, acis vērās tālu tālumā. Lēna, bet pārliecinoša rokas kustība virzīja piena glāzi tuvāk sievietes izkaltušajām lūpām. Matiņi uz rokas viegli ietrīcējās, kā tādi mazi nodevīgi baiļu mednieki. Piena pile kā atdzīvojusies izmuka, no lūpomalas un noskrēja savu ceļu līdz kakla bedrītei, viegla kustība norijot malku to nosvieda krūtsgalā, kur tā iemirdzējās sudrabā, tad lēni pazuda.Sieviete viegli smīnēja, augums pārstāja drebēt, roka zaglīgi rotaļās kaunuma apmatojumā, iekustinot glāzē palikušo piena malku. Te telpa piesūcas dzelteniem putekļiem, saule uzausa istabas stūrī, un ne lietus mākoņa, ne putekļa lieka, nedz svešas domas vairs traucēja sievietes rītam. Glāze nevarīgi nokrita uz klona vēsās grīdas, klusums norija piena malku plīstošā stikla taurē. Sieviete sataustīja pirkstos lauskas malu, gaismā pavizinot mirdzošu stiklu tā iegrieza sev rokā. Saule, istabas stūrī, padzisa līdz nodzisa pavisam.
