sirdsmiers

Kailums sievietes veidolā sēdēja tukšas istabas vidū, pie greizi sanaglota galda uz krēsla, kam nebija atzveltnes. Piena glāze rokās viegli drebēja, acis vērās tālu tālumā. Lēna, bet pārliecinoša rokas kustība virzīja piena glāzi tuvāk sievietes izkaltušajām lūpām. Matiņi uz rokas viegli ietrīcējās, kā tādi mazi nodevīgi baiļu mednieki. Piena pile kā atdzīvojusies izmuka, no lūpomalas un noskrēja savu ceļu līdz kakla bedrītei, viegla kustība norijot malku to nosvieda krūtsgalā, kur tā iemirdzējās sudrabā, tad lēni pazuda.Sieviete viegli smīnēja, augums pārstāja drebēt, roka zaglīgi rotaļās kaunuma apmatojumā, iekustinot glāzē palikušo piena malku. Te telpa piesūcas dzelteniem putekļiem, saule uzausa istabas stūrī, un ne lietus mākoņa, ne putekļa lieka, nedz svešas domas vairs traucēja sievietes rītam. Glāze nevarīgi nokrita uz klona vēsās grīdas, klusums norija piena malku plīstošā stikla taurē. Sieviete sataustīja pirkstos lauskas malu, gaismā pavizinot mirdzošu stiklu tā iegrieza sev rokā. Saule, istabas stūrī, padzisa līdz nodzisa pavisam.

auklas

Es redzēju tevi nākot, melnie lokanie mati šūpojās vējā, rokās sažņaugta sarkana roze. Katrs solis likās bezgalīgs, tas vilkās mūžīgi. Es iekodu sev lūpā un apvaldīju vēlmi kā mazai meitenei skriet tev pretim. Noriju kaklā sakrājušās trīsas, pacēlu augsti galvu un kārtoju vēja ķircinātos matus. Tu smaidot man sniedzi ziedu, acīs tev prieks, manās satraukums.

Roku pieskāriens aizdzen trīsas pār ķermeni, es jūtu kā man uz muguras saslienas matiņi, kā sīki sviedri noklāj kaklu. Tu skaties man acīs un smaidi. Es izvairos un nekustos. Es nespēju kustēties, tu esi viss.

Es paņemu tevi aiz rokas un dodos pāri krēslas pilsētai. Mēs nesarunājamies. Jūtu tavu elpu uz pleca, jūtu kā trīc tavas rokas. Kaisle ir pārņēmusi manu prātu. Mēs skrienam un smejamies. Mēs bēgam no tās pelēkās pilsētas, lai noslēptos jumtmalē un nozagtu viens otram pa skūpstam. Vairs neskatāmies viens otram acīs, ir tumšs. Rokas sakļaujas ap augumiem, domas saiet putrā, asaras mijas ar sviedriem. Lepnums ir izsmērējies kā kosmētika pār maniem vaigiem, manas rokas vairs nebužina matus, tās cenšas izskaitīt cik gan pogu ir vēl jāatpogā tavam kreklam. Elpas paliek kā izelpas. Vējš noklusina elsas.

Mēs esam saplūduši vienā.

Saule uzlec nobriedusi sarkana.

Mēs esama iemīlējušies un tādi būsim vienmēr.

Es lēni izņem tavu roku no saviem matiem, sniedzos pēc apģērba, neskatoties velku ģērba kārtas. Tu vēro mani, es steidzos un sakārtojot svārkus dodos prom.
Neatskatoties sāku skriet. 

Dvēsele nomirst tad, kad vairs nespēj atpazīt savu rokrakstu

Jau dienas laikā pamanīju, ka man no rokām krīt lietas, tagad no Dieva rokām izkritu es. Mani atrada plkst. 11.03 kādas daudzstāvu mājas pakājē. Pār manu augumu bija nolaidušies pavasara pirmie taureņi, dzelteni, raibi un daži zaļi. Es vēroju, kā lietus mēģina mani apraudāt, krītot no tā augstuma, kur nekas vairs nav saskatāms.

Tikai dažas stundas atpakaļ es sēdēju jumtmalē un gaidīju saules lēktu. Rokā sildījās alus, un neaizdegta cigarete. Krēsla apķēra manu augumu saviem kaulainajiem pirkstiem un centās no manis izspiest gabaliņu skumjas.
Ar troksni es atkorķēju alu, putas pārlija pār pudeles malu un pazuda aizjumtē. Es noskatījos kā trejas vientuļas piles izmērīja piecus stāvus un piezemējās ar rīta sveicienu – „Pļak”.

Krītot uzausa diena un norietēja mēness. Kamēr turēju alu rokās, laiks apstājās un es paliku karājoties gaisā, kritiena vidū. Jūs neticēsiet, cik cilvēku dzīvo tur : pavidē starp dzīvi un nosišanos, pieķērušies tāpat kā es pie nieka neizdarīta darba vai nepiepildītas cerības. Tur veselām ģimenēm mīt! Vecāki tur māca savus bērnus atrast piesaistes punktus, lai arī šie nenokristu. Dažs atrod sāpes, cits reliģijas.
Ja vien tie zinātu, ka bez sapņiem, mērķiem un reliģijām ir iespējams dzīvot mūžīgi, nākt, kad iegribas un, kad sagribas iet prom, neizjūtot nedz bailes, nedz vainas apziņu par it kā nepadarītajiem darbiem.
Nē! Tie nezin! Katrs tur karājas gaisā un rotē ap savu pakaļu, domā, ka tie ko dara pasaules labā. Katrs tur cenšas rasts sev kādu vietu, nopērk māju, mašīnu, nopērk sievas un iedzemdē bērnus, bet patiesība, tad kāda?
Jūs manā priekšā karājaties gaisā tāpat, kā tagad jūsu priekšā karājos es.
Man ir tik vien kā alus jāizdzer, kā jums? Jums, ne’! Jums redz dzīves mērķis jāpiepilda, jāatrisina Dieva jautājums un dvēsele jātīra. Jānostājas uz kājām stabili... kaut arī tāpat jūs karāsieties gaisā, līdz beidzot jums aptrūksies mērķi un jūs nokritīsiet lejup kā es. Pār jums nelidos taureņi, jums virsū metīs smiltis, akmeņus uz vītušus ziedus.

Saules pilsēta

Reiz sen senos laikos, kad tie labie laiki bija, cilvēki dzīvoja uz Saules. Ikdienas gaisma tos apņēma tā, ka pašiem nemanot tie sāka tik ļoti spīdēt, ka paši palika par dažnedažādām saulēm. Mazām, lielām, spīdīgām un spodrām. Dien dienā varēja novērot jaunus gaismas teātrus, kad dzima jauna gaisma, cita izdzisa ar spožu zilgmi. Rīts sākās ar kāda aiziešanu un cita atnākšanu.
Kādurīt atnāca divi, vietā atdodot vienu. Cilvēks sabuntojās, nepaļāvās, sākās valodas par vēlmi kontrolēt nākšanu un aiziešanu. Tas sāka pagarināt dzīvi un vairot nākšanu. Pēc gadiem 200 rīts jau sākās nedz kā teātris, bet lēna gaismas iedegšanās, teātris bija miris, vairs neviens neaizgāja. Zilgmes izdzisa.
Gaisma cilvēkos pārklājās kā ar baltu autu un palika pelēka un trula.

Dievs, kas bija tukšums visapkārt, to visu redzot sadusmojas un iemeta ar nūju tieši saules vidū. Runga izdūrās tai cauri un palika tur stāvot. Cilvēki aizgāja vienlaicīgi ar milzīgu zibsni. Dievs liedza tiem atgriezties savā pilsētā līdz brīdim, kad tie iemācīsies baudīt to, kas tiem tiek dots.
Kolīdz kāds modīsies un iegūs mieru, tas iemirdzēsies un Dievs tos ņems atpakaļ.
Un sāksies jauna diena: kāds atnāks, citam prom ejot.

Lidot

...es aiztaisu acis un jūtu kā krītu atpakaļgaitā. Roku pirksti sajūt vēju, caur mugurai izskrien baiļu sāpju vilnis. Es lidoju! Tāpat kā vēlējos bērnībā, tikai atmuguriski. Slapjas piles sāk durstīt manu augumu. Paveros augšup, tur es sēžu kokā un raudu...

Saziņas taurenīši

   Nekā personīga nevēlot, diena man ir atvilkusi priekškaru nebrīdinot.  Tā es stāvu skatuves vidū, kaila, nezinoša un samulsusi.
Publika gaida.

"Kāddien, nesen atpakaļ sieviete - kontroliele devās mājup no darba. Dienas darbs bija padarīts, kartes tika savāktas, "paldies-lūdzu"gana iztekti, cilvēki gan norāti gana lepnināti. Darba laiks pagājis tipisks, kā nevienam nebijis, ikdienišķs. Sevī atkārtojot tekstu " lūdzu parādiet savu biļeti" troļu-sieva kladzināja savus papēžus mājupceļam.
Klik-klak-klak-klak-klak

Tanī pat laikā vientuļa, no skata nenosakāma dzimuma būtne izlīda no krūmapakšas un grasījās veikt dažus no vakara rituāliem. Tas pakrita 2 rezies, iztaisnojās, atkal pakrita, tādējādi veidojot kaut ko līdzīgu " rīta rosmes" dejai. Izkratījis tirpumus no piedurknēm stāvs sakumpa līks, sabāza rokas kabatās un purpinādams " lūdzu santīmus maizītei" devās savā savdabīgajā vakara izjādē.
 (.....)
"

-Lai jau publika pagaida-nodomāju- Man salst!
Aizgriezos promiešanai. Skatuves gaismas izdzisa.
Klauns sēdēja stūrī un sita plaukstas.

Nevainīgas tantiņas skraida man pa galvu, iesper pa smadzenēm un aizskrien noslēpjas zemākajā stāvā. Tad viņas tur dzer tēju un aprunā manas reakcijas un izdarības. Nevainīgajām tantiņām tieši trešdienās ir nevainīgi līdz-lidojušas vārnas, kas kakā man uz pleciem un sauc vēlējumus par laimi.
Man smagi izliekas, ka brīžiem es palieku neizskaidrojami veca un neizmērojami plata. Man liekas, ka esmu aprijusi tik daudz ideju, darbu un emociju, ka smadzenēs šodien ir ieplīsušas pirmās manas strijas.

Man bieži sanāk aizklaiņoties līdz stāvoklim, kad vairs nessaprotu kura persona es esmu, tad es apstājos un lūkojos pēc pēdu nospiedumiem, ja reiz tādi ir tad arī man ir jābūt.

"un vismaz vienreiz gadā viņi visi uz kaut ko cer, vismaz vienreiz gadā tie parāda, ka tiem sāp nepiepildītās vēlmes. No augšas tas viss izskatās gaužām dīvaini, kā baktērijas ir pavērtas to mutes un asaras plien gar vaigu kaktiem, viņi visi gaida vismz vienu cerības stariņu, bet ja to saņemtu, saplosīti tik sīki, ka nevienam netiku ne nieka."

pils un sēta

Pilsēta pilna laimes, pilsēta pilna prieka, pilsēta pina visa kā,  tāda milzīga miskaste dažādām drazām.
Tur bija Ievas dotā ābola serde un Ādama liekā riba. Šovakar pilsēta bija tieši tik pilna.

"Acs skati saskārās, rokas mijās tiko manāmiem pieskārieniem, sarunas sausas kā preteklis ziemas vējš, mulsums, sejā mulsums un piliens laimes acu skatos. Vien kustīgas nāsis liecināja par sapņiem un atmiņām, kas iespējams bija piepildījusi jau visu vieglās mašīnas salonu. Gaiss bija pārāk blīvs, kustības pārāk lēnas, tehnika pārāk ātra.
Nākamās dienas vidū ceļmalā tika atrasts tikai viens liels dzīvnieks, laikam alnis, metāla zārkā.  "

Klejot pa tukšām, izsalušām ielām un meklēt gaismu logos, jo šovakar es esmu bezpajumtnieks un liekas, ka tādi ir visi. Vēlme pārspīlēt nekad nepāriet, man vieglāk ir domāt, ka visi ir tādi kā es un es esmu tāda kā viņš. Mums nav piederības, piederību mēs izdomājam paši, redzot paralēlās pasaules kā īstās. Un gaisma logā iespējams šovakar vairs nav pat gaisma, jo patiesība ir kā sāls : dvēsles nav! Tā miesa kuru es saldēju ir vienīgais kas man pieder.
Nomirstot nekas no mutes ārā neizlidos un nekur neiemiesosies.

Starp dažiem izdomātiem tēliem, ar dažiem izdomātiem cilvēkiem es lēju glāzēs ikdienas alkahola devu. Vienu glāzi man, divas tev, trešo es sajaukšu ar sulu, ceturto es neglīti un netīšām izliešu uz grīdas. Tu atkal nosmiesies un nosauksi mani par ruksi. Es palūkošos uz lentām, kas apvītas ap roku un secināšu, ka pēdējā laikā par daudz izdomātu vīriešu.
Apsiet vēl vienu sārtu lenti un ieliet tev šņabi.
Priekā!

Es stāvēju tavā priekša un raudāju. Lielas resnas asaru pikas krita man uz rokām un dauzīja grīdu. Kaimiņi klauvēja ar slotu kātiem pa grieztiem, tiem pavērtajās mutēs krita apmetumā sasūcies miklums.Siekalas norijot ar drausmīgu troksni, es mēģināju degunā iešņaukt matos karājošās piles. Man nesanāca.
Rokas saslēdzis dziļi kabatās, tu vēroji mani. Man atkal rādījās mirušie, man par viņiem bija bail. Kā gan, kā gan, kas gan notiks, ja mirušais nomirs vēlreiz?Pēc dažām stundām tu aizgāji nesakot ne vārda.

Tu atnāci pēc 4 stundām. Vienā rokā tev viskijs otrajā smēķis.Tu ievēlies pa durvīm smaidošs, neizsakāmi laimīgs. Tu apkampi mani tik dīvaini kā vēl nekad. Stipri un smirdot pēc piedzērušā, asarām acīs, trīcošām rokām.
Es nodzēsu cigareti savos pirkstos, iekožot mēlē aiz sāpēm.Es maigi izņēmu pudeli tev no rokām un pielēju sev pilnu muti dedzinošās dziras. Tagad es izdzēru visu.
Mēs sēžam uz gult-malas un klusi sarunājamies. Domas šovakar ir kā lieli, dzelteni putni starp mums.

Tavi vārdi ir tikai burti man sejā. Brīžos kad ļoti centies gūt taisnību vārdi pārvēršas nedaudz saslimušās vārnās, kas manī saskata smalkmaizes drupačas.

es sēdēju virtuvē uz galda un akli dzēru šņabi. Un es nespēju izskaitļot kura pilīte aiztecēja uz manu kuņģi, kura uz sirdi, kura uz smadzeņu daiļajā krokām.
Es atkal redzēju viņus. Tie miglā tērpti sēdēja stūrī un lūkojās uz mani.
Trīs, četri, pieci stāvi. Tie netuvojās, tie nekad netuvojās.
Uz tiem nedrīkstēja skatīties, jo tad tie pazuda.
No tiem nedrīkstēja baidīties, jo tad tie atņēma spēkus.
Es sēdēju uz galda un dzēru šņabi, lieliem, resniem malkiem. Es smējos par uzskatiem, ka alkohols palīdz neredzēt "smalkās pasaules", es smējos balsī par skolā mācīto, ka spoku nav.
Es smējos par psihologu, kas skatoties man acs dobumos centās rast tur problēmas sakni.